Sarkanās un Baltās rozes karš: Konflikts, kas pārveidoja Anglijas vēsturi
1455. gada 22. maijā, Svētā Albana pilsētā Anglijā, tika iedegta dzirksts, kas iekurs ilgstošu un asiņainu pilsoņu karu starp divām varenām karaliskām dzimtām — Lankasteriem un Jorkiem. Šis dinastiju konflikts, kas pazīstams kā Sarkanās un Baltās rozes karš, kļuva par vienu no svarīgākajiem periodiem Anglijas vēsturē, atstājot paliekošas sekas uz valsts politiku, sabiedrību un monarhiju.Politiskā spriedze un karaliskās pretenzijas
-
un 15. gadsimtā Anglijas karaļvalsts bija vājāka nekā jebkad iepriekš. Karalis Henrijs VI no Lankasteru dinastijas, kurš bija iecelts tronī, kā zēns, bija vājš valdnieks — gan garīgi, gan politiski. Viņa nespēja efektīvi pārvaldīt karaļvalsti radīja plašu neapmierinātību gan aristokrātijas, gan zemākā slāņa vidū. Valsti plosīja finanšu grūtības, un zaudētie karagājieni simtgadīgajā karā pret Franciju vēl vairāk grāva monarhijas prestižu.
Šajā vakuumā parādījās Ričards, Jorkas hercogs, kurš bija tiešs karaļa radinieks un uzskatīja sevi par leģitīmu pretendentu uz troni. Lankasteru simbols bija sarkanā roze, savukārt Jorku — baltā. Šīs simboliskās rozes vēlāk deva vārdus visam konfliktam, lai gan to nozīme kļuva populāra tikai vēlākos gadsimtos.
Svētā Albana kauja: pirmās asinis
Konflikts uzliesmoja ar pirmo lielo sadursmi — Svētā Albana kauju, kas notika 1455. gada 22. maijā. Šī kauja tiek uzskatīta par Sarkanās un Baltās rozes kara sākumu. Jorku spēki, kurus vadīja Ričards un viņa sabiedrotais Ričards Nevils (Voringtonas grāfs), uzvarēja Lankasterus. Viņi sagūstīja karali Henriju VI un nogalināja vairākus Lankasteru līderus, tostarp karaspēka vadītāju, Somersetu hercogu. Lai gan Jorku uzvara ļāva Ričardam atgūt politisko ietekmi, viņš vēl nevēlējās pārņemt troni. Viņa mērķis bija reformēt pārvaldi, bet konflikts jau bija uzsācis lavīnas efektu, ko vairs nevarēja apturēt.
Gadu desmitiem ilga cīņa par troni
Pēc pirmās kaujas karš kļuva par ilgstošu un mainīgu cīņu, kurā abas puses vairākkārt ieguva un zaudēja varu. Tika noslēgti un lauzti miera līgumi, aristokrāti mainīja puses, un nāvējošas kaujas — piemēram, Tautonas (1461), Barnetas (1471) un Tevksberijas (1471) — radīja simtiem upuru. Īpaši nežēlīgs bija laiks pēc 1461. gada, kad Ričarda dēls Edvards IV kļuva par karali un Jorki uz laiku pārņēma varu. Tomēr Jorku uzvara bija īslaicīga. Pēc Edvarda nāves viņa dēls Edvards V tika gāzts no troņa, un to pārņēma viņa tēvocis Ričards III. Jorku dinastija piedzīvoja krīzi, un tas deva iespēju jauniem spēkiem.
Henrija Tjūdora uzplaukums un miera atjaunošana
-
gadu beigās un 80. gadu sākumā sabiedrībā pieauga nogurums no kara un nestabilitātes. 1485. gadā Henrijs Tjūdors, kurš pārstāvēja Lankasteru dzimtu pa mātes līniju, sakāva Ričardu III Bosvortas kaujā, kļūstot par karali Henriju VII. Ar viņa kāzām ar Elizabeti no Jorkas dinastijas beidzot apvienojās — gan simboliski, gan faktiskajā varā. Tas uzsāka Tjūdoru dinastijas laikmetu, kas kļuva par vienu no ietekmīgākajiem posmiem Anglijas vēsturē.
Henrijs VII arī simboliski apvienoja sarkano un balto rozi vienotā simbolā — Tjūdoru rozē, kas kļuva par jauno dinastijas emblēmu.
Sekas un mantojums
Sarkanās un Baltās rozes karš izpostīja lielu daļu Anglijas aristokrātijas. Daudzas vecās dzimtas tika iznīcinātas, to īpašumi konfiscēti vai pārņemti. Tā bija politiskas nestabilitātes, nodevības un nežēlības ēra, kurā varas ambīcijas bieži vien bija svarīgākas par taisnīgumu. Tomēr kara sekas ļāva Anglijai atdzimt. Tjūdoru dinastija nostiprināja karalisko varu, atjaunoja valsts finanšu sistēmu un radīja pamatu spēcīgai centrālajai valdībai. Tieši šī stabilitāte pavēra ceļu vēlākajai Elizabetes I laikmeta varenībai. Kultūrā Sarkanās un Baltās rozes karš ir iemūžināts vairākos Viljama Šekspīra darbos, tostarp lugās par Henriju VI un Ričardu III. Konflikts bieži tiek dēvēts par “angļu Troņu spēli” — sarežģītu tīklu, kur katrs solis varēja nozīmēt nāvi vai kroni.