No CIP līdz cietumam: Manuela Norjegas (Manuel Noriega) netīrais ceļš cauri Panamai

Viņš bija cilvēks ar daudziem vārdiem – militārais stratēģis, CIP informators, narkokarteļu sabiedrotais un galu galā – kritušais diktators. Manuels Norjega (Manuel Noriega), vīrs ar dzelžainu tvērienu valdīja pār veselu nāciju, uz desmitgadēm iedzina bailes Panamā un aiz savas muguras atstāja tumšu, asiņainu ēru. Viņa valdīšanas gados zuda ne tikai politiskā brīvība – zuda arī ilūzijas par neatkarīgu Latīņameriku. Norjega simbolizē ideāla nodevību – kad sabiedrotais kļūst par draudu un brīvības sargs – par apspiedēju.
Caur slepenām durvīm uz varas centru
Norjega, dzimis 1934. gadā nabadzīgā Panamas kvartālā, sākotnēji šķita nekas vairāk kā vēl viens armijas virsnieks. Taču viņam piemita tas, ko nevarēja iemācīt nevienā militārā akadēmijā – nepielūdzama spēja manipulēt. Viņš kāpa pa varas kāpnēm klusumā – nevis ar apvērsumu, bet caur aizmugurējām durvīm. Sadarbojoties ar ASV izlūkdienestiem, viņš kļuva par vienu no svarīgākajiem CIP aģentiem reģionā – vienlaikus veidojot sakarus ar Kolumbijas narkotiku impērijām. Šis dubultais dzīvesveids padarīja viņu ne tikai ietekmīgu, bet arī neprognozējamu.
Panamas diktators bez amata nosaukuma
Norjega nekad nesēdēja prezidenta krēslā, bet viņa roka bija visur. Viņš kontrolēja armiju, policiju, medijus, tiesu sistēmu – viņš pat noteica, kas būs prezidents un kad. Viņa režīms bija apvīts ar bailēm, informācijas izolāciju un militāru brutalitāti. Atriebība bija viņa instruments, un paranoja – dzīvesveids. Oponenti tika vajāti, nogalināti vai vienkārši pazuda bez pēdām. Panamas ielās valdīja klusums, bet tas nebija miers – tā bija apspiesta elpa.
Narkotiku imperators ar armijas žetoniem
Panama kļuva par tranzīta paradīzi – ne tūristiem, bet kokaīnam. Norjega sadarbojās ar Medeljīnas karteļa bosiem un ļāva, lai viņa valsts kļūst par narkotiku šoseju uz ASV. Apmaiņā viņš saņēma miljoniem dolāru – oficiāli neeksistējošos banku kontos, slepenās operācijās un ieročos. Viņš atmazgāja netīru naudu un aizsargāja narkobaronus no likuma rokas. Viņš nebija tikai līdzdalībnieks – viņš bija daļa no sistēmas.
Kad sabiedrotais kļūst par ienaidnieku
ASV ilgi pievēra acis – kamēr tas bija izdevīgi. Taču līdz 1980. gadu beigām Norjega bija pārkāpis sarkanās līnijas. Viņš vairs nebija noderīgs. Kad ASV jūras kājinieks tika nogalināts Panamā un Norjega paziņoja sevi par “nacionālās vienotības vadītāju”, Vašingtona nolēma: pietiek.
gada decembrī ASV sāka operāciju “Just Cause”. Tā bija viena no lielākajām militārajām operācijām kopš Vjetnamas kara, vērsta pret vienu cilvēku. Norjega aizbēga un slēpās Vatikāna vēstniecībā, bet pēc desmit dienām padevās. Viņu izveda no Panamas nevis kā prezidentu, bet kā noziedznieku.
Tiesas zāle – jauns kaujas lauks
Maiami tiesā Norjega sēdēja ne kā varonis, bet kā apsūdzētais. Viņš tika notiesāts par narkotiku kontrabandu, naudas atmazgāšanu un organizētās noziedzības atbalstīšanu. Viņam piesprieda 40 gadus – viņš izcieta 17. Tad sekoja izdošana Francijai – tur viņš atkal tika tiesāts. Un pēc tam – atgriešanās Panamā. Tur viņu gaidīja tautas dusmas un atmiņas par brutālu diktatūru.
Mantojums – vai drīzāk brīdinājums
Kad Norjega nomira 2017. gadā, Panamā nebija valsts sēru dienu. Nebija pompas, nebija runu. Viņu apglabāja klusu – kā liecību tam, cik ļoti tauta vēlējās aizmirst viņa ēru. Bet Norjegas rēgs nepazūd – viņš paliek kā brīdinājums: par to, cik bīstama var būt vara, kad tai ļauj darboties bez kontroles. Viņš bija radījums no aukstā kara laboratorijas – audzēts, barots un beigās izmests. Viņš izmantoja Rietumu intereses savā labā un pārvērta savu valsti par privātu narkotiku impēriju.
Vai vēl viens Norjega ir iespējams?
Kāds žurnālists reiz rakstīja: “Viņš bija karogs katrai ideoloģijai, kas viņam solīja vēl vienu dienu pie varas.” Norjega dzīvoja laikā, kad ideoloģija bija tikai rīks, nevis pārliecība. Viņa valdīšanas stils bija nevis politika, bet bizness – auksts, aprēķināts, nāvējošs. Šodien, kad pasaule atkal redz autoritārisma uzplūdus, Norjegas stāsts nav tikai vēsture – tas ir brīdinājums. Jo diktatūra var sākties nevis ar apvērsumu, bet ar čukstu. Nevis ar revolūciju, bet ar kompromisu.