Šī diena vēsturē: Krakovas geto likvidācija (1943. gada 14. marts)
Otrais pasaules karš bija viens no traģiskākajiem laikmetiem cilvēces vēsturē, kad nacistiskā Vācija īstenoja savu genocīda politiku pret ebrejiem un citām minoritātēm. Viena no šīm traģēdijām bija Krakovas geto likvidācija 1943. gada 13.–14. martā. Šis notikums bija daļa no plašākas nacistu stratēģijas – "Galīgā risinājuma" –, kuras ietvaros tika iznīcināta ebreju kopiena vienā no Polijas nozīmīgākajām pilsētām.
Krakovas geto izveide un apstākļi
Pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma Polijā 1939. gada septembrī Krakovā dzīvoja aptuveni 68 000 ebreju. Neilgi pēc okupācijas sākuma nacisti ieviesa arvien stingrākus ierobežojumus, atņemot ebrejiem pilsoniskās tiesības un ierobežojot viņu pārvietošanās iespējas. 1941. gada martā tika izveidots Krakovas geto – norobežots rajons Podguzes (Podgórze) apkaimē, kur ebrejiem lika pārcelties, atstājot savas mājas un īpašumus. Sākotnēji geto teritorijā tika ieslodzīti aptuveni 15 000 cilvēku, taču šis skaits strauji pieauga. Apstākļi bija necilvēcīgi – pārapdzīvotība, trūkums un bads. Cilvēkiem bija atļauts ņemt līdzi tikai minimālas mantas, un viņiem bija jādzīvo mazās telpās kopā ar daudzām citām ģimenēm. Geto bija ieskauts ar augstiem mūriem, kas tika veidoti tā, lai atgādinātu ebreju kapakmeņus, kas bija simbolisks un cinisks nacistu žests.
Geto likvidācija (1943. gada 13.–14. marts)
- gada 13. marta vakarā un 14. marta rītā nacisti, vadot akciju ar nežēlību un efektivitāti, iznīcināja Krakovas geto. Operāciju organizēja SS komandieris Amonns Gēts (Amon Göth), kurš bija atbildīgs par geto apsaimniekošanu un vēlāk vadīja Plashovas (Płaszów) koncentrācijas nometni. Likvidācijas laikā aptuveni 2000 ebreju tika nogalināti uz vietas, jo viņi tika uzskatīti par nespējīgiem strādāt. Cilvēkus izdzina no mājām, uz ielām notika haoss, un nacistu karavīri šāva uz visiem, kuri mēģināja pretoties vai slēpties. Mazi bērni, slimnieki un veci cilvēki tika nogalināti nekavējoties, jo nacisti tos uzskatīja par "nevērtīgiem". Tie, kas vēl bija darba spējīgi, aptuveni 8000 cilvēku, tika deportēti uz Plashovas koncentrācijas nometni, kas atradās netālu no Krakovas. Tur viņi tika pakļauti smagam darbam, badam un regulārām slepkavībām. Savukārt vēl 2000 ebreju nosūtīja uz Aušvicas nāves nometni, kur lielākā daļa no viņiem tika nogalināti uzreiz pēc ierašanās gāzes kamerās.
Sekas un vēsturiskā nozīme
Krakovas geto likvidācija bija viena no daudzajām traģēdijām, kas atklāja nacistiskās Vācijas genocīda šausmas. Šis notikums simbolizē ebreju kopienas iznīcināšanu Polijā un visā Eiropā. No vairāk nekā 68 000 ebreju, kas dzīvoja Krakovā pirms kara, tikai daži tūkstoši izdzīvoja Holokaustu. Amonns Gēts, kas vadīja šo operāciju, pēc kara tika arestēts un 1946. gadā sodīts ar nāvi. Viņa nežēlība un brutalitāte ir attēlota arī slavenajā filmā "Šindlera saraksts" (Schindler’s List), kas balstīta uz patiesiem notikumiem. Mūsdienās Krakovā ir saglabātas dažas vēsturiskas vietas, kas atgādina par šo traģēdiju, tostarp Krakovas geto siena, geto laukums (Plac Bohaterów Getta) un Plashovas koncentrācijas nometnes teritorija. Šīs vietas kalpo kā piemiņas vietas, lai cilvēce nekad neaizmirstu Otrā pasaules kara šausmas un Holokaustu.
Secinājums
Krakovas geto likvidācija 1943. gada 14. martā bija viens no daudzajiem Holokausta noziegumiem, kas izdzēsa ebreju kopienas un izpostīja neskaitāmas dzīvības. Šis notikums atspoguļo nacistiskās Vācijas brutalitāti un plānoto ebreju iznīcināšanu. Atcerēties šo traģēdiju ir svarīgi, lai nodrošinātu, ka līdzīgas zvērības nekad vairs neatkārtojas.